Autori ZAB Raidla Lejiņš&Norcous rokasgrāmatas papildinājumos 12.6. nodaļā «Tiesu prakses aktualitātes mantojuma tiesību jomā» apskata šādu praksi:

  • adoptēto mantošanas jautājums;
  • mantojuma pieņemšanas konstatēšana situācijā, kad mantojums atrodas divās vai vairākās valstīs;
  • neatņemamās mantojuma daļas izprasīšana no trešās personas visas mantas dāvinājuma gadījumā;
  • prasības pieteikuma priekšmets lietās par mantojuma tiesību atzīšanu un mantojuma izprasīšanu.

Ieskats materiālā:

Adoptēto mantošanas jautājums

[..] Mantojuma tiesību norma ir pretrunā ar salīdzinoši vispārīgāko ģimenes tiesību normu, kas noteic, ka bērns pēc adopcijas iegūst tādu pašu statusu kā jebkurš cits bērns, proti, kļūst par radinieku.

2011. gada 14. septembrī Augstākās tiesas Senāta Civillietu departaments izskatīja civillietas Nr. SKC-223 un Nr. SKC-250, kurās abās pamatjautājums bija par adoptēto mantošanas tiesībām. Proti, no kā var mantot adoptētais (piemēram, vai adoptētais var mantot no savu adoptētāju augšupējiem (vecākiem, vecvecākiem) un sānu līnijas radiniekiem (adoptētāju brāļi, māsas)) un kas var mantot no adoptētā (piemēram, vai no adoptētā var mantot adoptētāja sānu līnijas radinieki). Abās lietās tiesa atzina, ka adoptēto mantošanas jautājumus regulē Civillikuma 401. pants. «Tātad Civillikums vispār neparedz adoptētam mantot no adoptētāja augšupējiem vai arī sānu līnijas radiniekiem. Līdz ar to prasītāja nav bijušo īpašnieku mantiniece»[1], kā arī «minētā tiesību norma strikti nosaka to personu loku, kuras ir tiesīgas mantot pēc adoptētā nāves. Proti, tie ir adoptētā bērni, mazbērni utt., pats adoptētājs, kā arī adoptētāja lejupējie. Tā kā prasītāja neietilpst Civillikuma 401. panta otrajā daļā paredzēto mantinieku lokā, (..) viņa nav tiesīga apstrīdēt (..) testamentu»[2].

Tādējādi tiesu praksē ir atzīta Civillikuma 401. panta noteicošā loma adoptēto mantošanas jautājumu risināšanā. Uz šīs normas kā speciālās normas piemērošanu mantojuma lietās ir norādīts arī agrāk, minot, ka «Civillikuma ģimenes tiesības nosaka adoptētā un adoptētāja vispārējo tiesisko stāvokli kā personiskajās, tā mantiskajās attiecībās. Mantošanas attiecības ir vienas no Civillikumā regulēto mantisko attiecību veidiem, tāpēc mantošanā, kas dibināta uz adopciju, tiek piemērotas speciālās mantojuma tiesību normas, kas noteiktas 401. pantā» [3].


1Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 14. septembra spriedums lietā Nr. SKC-250/2011 (nav publicēts).
2Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 14. septembra spriedums lietā Nr. SKC-223/2011 (nav publicēts).
3Gencs Z. Mantošana. Zinātniski praktisks komentārs. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2002, ISBN-9984-671-34-8, 101. lpp.